Stādīt dārzu nozīmē ticēt rītdienai!


Sveiciens gan tiem, kas ar mūsu dārza stāstu jau ir pazīstami no profila The Plant Therapy, platformā Instagram, gan tiem, kas tikai sāk sekot Mana dārza pieraksti. Sapratu, ka ar Instagram 2200 rakstzīmēm reizēm varētu būt par maz, tāpēc vēlējos arī šo to rakstisku atstāt aiz sevis.
Visa šī sākotnējais mērķis ir visu pirms kā sava veida dārza dienasgrāmata priekš sevis pašas, dalīties ar mūsu dārza progresu un atklājumiem saistībā ar dārzkopību, mūsu veiksmes stāsti un neizdošanās, kā arī iedvesmot kādu sākt dārzu burtiski no nulles.

Mīlestība pret augiem un dārzu aizsākās tālajā 2002. gadā, kad tiku pie sava pirmā īstā dārza. Dārzs, kas patiesībā bija vien mazs privātmājas zemes pleķītis pie mūsu mājas logiem, man kā pusaudzei nozīmēja tik daudz! Kā jau visi iesācēji, es arī sākumā pieļāvu daudz kļūdu (no kurām vienmēr centos mācīties!). Tāpat mūs skāra augu vilnis: kad patīk un gribas visu, un draugi, radi, kaimiņi centīgi dalījās ar visu augošo savā dārzā, bet vietas ir tik, cik ir, Vēlāk sekoja dzīves vietas maiņa un pēc 6 gadus ilgas darbošanās dārzam pateicu skumju “Ardievas”. 
Patiesībā augi manā dzīvē bijuši vienmēr. Gan telpaugi, gan dārza augi – ar tiem esmu uzaugusi un bērnībā bieži spēlējos mammas un omas dārzos. Tāpēc arī tad, kad man vairs nebija savs zaļais zemes pleķītis, man bija balkona dārzs vai vismaz kāds pelargoniju un bazilika podiņš aiz loga uz palodzes. Laikam jau manī tomēr mīt tas “latvieša gēns” ar vajadzība pēc roku “sasmērēšanas” un kaut kā sava izaudzēšanas.

Ir pagājuši 9 gadi kopš atvadījos no sava pirmā dārza un vēlme atkal pēc kaut kā SAVA neatlaidīgi nelika mieru. Tā nu kādā marta vakarā aizbraucām...un tikām pie 0,24 ha zemes gabala. Zemes, par kuru sākotnēji nebija īsti skaidrs, ko tad ar to iesākt. Jo pirmais vārds, kas nāca prātā visu to kārklu un gobu mežu ieraugot, bija: “Ļoti daudz darba!”. Taču tas mūs nenobiedēja un progress ir! Tāpēc aicinu jūs sekot mana sapņa īstenošanā par savu dārzu un par SKAISTĀKU RĪTDIENU!

Nav komentāru