Rudens pienāca negaidīti: augusta pēdējā nedēļā vasara no mums atvadījās. Auksti, miglaini rīti, vietām pat pirmās salnas. 

Tomāti steidz nogatavoties, melones briest, kabači turpina ražot, pilna zāle ar zemē sabirušiem ‘Baltajiem Dzidrajiem’, dālijas un asteres pilnā plaukumā. Ir septembris. 

Laikam esmu izsmēlusi savus spēkus, man šis ir klusāks periods. Vairs neko neravēju, stādu tikai to, ko jāpaspēj iestādīt līdz salam, mēģinu morāli saņemties sīpolpuķu stādīšanai un peonijas, kas nosaukta meitas vārdā, ierakšanai. Iestādīju arī savu mīļāko hortenziju ‘Vanilla Fraise’, ko saņēmu dāvanā savā dzimšanas dienā, un ‘Levana’, ko pati sev uzdāvināju. Vēl pāris rozes gaida savu kārtu. Un persiks. Man būs mans persiks! Vienīgais vīrietis manā dārzā, ‘Viktors’. 

Es negaidu salnas, vēl gribu papriecāties par savu dāliju spožumu un sārtiem tomātu ķekariem. Gribas nobaudīt pašas izaudzētu meloni un kukurūzas vālītes. Sārtas hortenzijas un briestoši rožu pumpuri. Vēl ne.

Arbūzi gan man šogad nebūs, jo vīrs nejauši nopļāva zālē ieaugušu arbūza stīgu ar greipfrūta lieluma augli. Bet tas tāpat nepaspētu nogatavoties. 

Es zinu, ka rudens ir krāšņs gadalaiks, bet savā ziņā tās ir arī atvadas no dārza darbiem. Tas ir laiks, kad uzkrāšu spēkus jaunai sezonai, kad atkal maniakāli rakšu līdz tumsai, un stādīšu. 

Ko es vēl darīšu dārzā? 

Jānovāc pusgatavie tomātu augļi, jāizdomā, ko darīt ar melonēm, jo mani māc šaubas, ka tās būs paspējušas nogatavoties. Aukstais pavasaris ir darījis savu. 

Mans eksperiments ar violetajiem un ‘Rainbow Mix’  burkāniem laikam būs izdevies. Vēl jānovāc sīpoli - jā, esmu aizgulējusies. Turpinu vākt kritušos ābolus un auglu koku lapas. Un turpinu ēst rudens avenes. Priekšā vēl dāliju norakšana, bet par to es tagad negribu domāt. Vēl ir laiks.